Es Sapratu

Man gan liekas, ka reiz jau nācu pie šādas apziņas, bet tagad no jauna atklājās.  Tad kad es nerakstu viss ir lieliski. Man ir ko darīt, man ir jautri, labi, dzīve ir lieliska. Nav pat iemesla tādai būt, bet tā vienkārši ir.  Turpretī dienās kad es rakstu, viss nav tā kā tam vajadzētu būt. Skolā kāda figņa tiek grozīta, vai kāds mani ir izbesījis, vai ko debīlu esmu redzējis/dzirdējis katrā ziņā kautkas ir tā kā tam nevajadzētu būt.  Jā tieši tā. Dienas kuras ir sūdīgas manī rodas vispārējas heitošanas/sarkasma vēlmes un bloga rakstīšanas kņudeklis.