Kādreiz rodas sarunas vai cilvēki mainās. Pārsvarā ir divi viedokļi, jā vai nē. Man radās cita doma.
Un īstenībā es tikko sapratu, ka es to biju konstatējis jau sen taču nez kādēļ nebiju to piefiksējis. šobrīd meiģinu izdomāt kā to labāk pateikt, bet sanāk īsi nepaplašināti teikumi ar visticamāk nepareizu komatu lietojumu. Nekad neesmu varējis saprotamā valodā citiem izskaidrot gudrās domas.
Stikute ari domrakstos parasti pierakstīja klāt: "Laba doma". /bet ņemot vērā ka neprotu likt komatus un stils ir briesmīgs parasti dabūju 5 vai 6. Pats jau vien vainīgs esmu. Man tā pat kā citiem bija iespēja visu iemācīties, bet pasakat kāds to tagad man 5 gadus atpakaļ, kad mācījos 5klasē.
Cilvēki tomēr mainās. Taču tam vajag kādu ierosmi. Kādu emocionālu pārdzīvojumu, notikumu kopumu, vai jebkam, kas liek mums aizdomāties. Es ticu, ka kādam iespējams pietiktu ieraudzīt krītošu rudens lapu koši dzeltenā krāsā, lai viņš ko saprastu un apzinātos. Skan muļķīgi, jo kā gan lapa var ko mainīt. Bet es zinu, ka var. Un mēs nekad nezināsim, kas mainīs mūsu domas. Nākotni nevar paredzēt.
Taču cilvēkiem ir kāda slikta īpašība. Visu dzīvi mēs sevī uzkrājam jaunu informāciju un tā vien šķiet, ka kādreiz tās ir par daudz. Gluži kā cietie diski datoros. Lai cik ietilpīgs tas būtu kādreiz tas tiks pārbāzts. Un tad būs jāpadzēš ārā lietas. Parasti tās kuras jau mēnešiem, gadiem neesam izmantojuši. Bet tas ka mēs tās neesam izmantojuši nenozīmē, ka tām nav vērtība. Un kādreiz iespējams atkal ieraugot koši dzelteno lapu, jūs atcerēsieties ko svarīgu. Un lai gan informācija būs izdzēsta, kāda kripatiņa, kāds nenozīmīgs neatverams dokument atmiņā būs saglabājies. Un ar to pietiks lai atkal atsauktu atmiņā to ko vienreiz jau biji izpētījis.
Cilvēki mainās uz nenoteiktu laiku. Ko pārdzīvojot, redzot viņi uz brīdi kļūst labāki. Palīdz vecākiem, pasaka kādam ko labu. Kād jūs pēdējoreiz pateicāt ko tiešām labu vecākiem? Piemēram kad es biju maziņš tad diezgan bieži teicu labus vārdus vecākiem. Cik zinu lielākā daļa mazu bērnu to saka. Bet tagad es vairs nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad būtu ko tādu sacījis. Un šī ir tā mirkļa izmaiņa. Uz laiku pārtop par kādu citu, labāku personu. Pasaki kādam ko labu, paveic labu darbu, un otrs sajutīsies labāk un iespējams izdarīs kādam citam ko labu. Man ir diezgan stingra, kāmīš lieluma ticība, ka tā tas pasaulē griežas uz riņķi. Izdari kādam ko labu vai sliktu un tu izmaini nākotni sev apkārt.
Laikam tomēr sanāk, ka es neticu liktenim. Ka viss jau iepriekš ir zināms kā notiks. Es ticu tam, ka es pats veidošu savu nākotni.
