Stāsts tāds. Vidējā atzīme matemātikā sanāca precīzi 7 pateicoties pēdējo divu nedēļu neveiksmēm. Tomēr, ja pārrakstītu 4 uz ne zemāk par 8 izvilktu semestrī 7.5 kas būtu 8 semestrī. 4piemēri uz tāfeles 2ivus aprēķinu, otri 2 pa bikšu vīli. Ne šā ne tā nesanāk nekā. Tomēr zinu, ka viņam patīk spēles uz semestra atzīmēm. Nu ko, kas nav gatavs neko atdot nedabūs neko pretī. Dambrete 1:1 uzvaru semestrī 8 zaudēju 6.
Visvairāk roka trīcēja pie pirmajiem diviem gājieniem. Gluži kā sportā. Lielākais stress ir ejot uz laukumu un uzsākot spēli, pēc tam iespēlējies un viss kārtībā. Nezinu vai viņš nolažoja vai deva man nelielu advantage, bet pie kāda 5 gājiena nokāvu viņam divus, viņš man pretī nevienu so izvirzijos par vienu kauliņu vadībā.
Abiem viltīgi gājieni, tomēr redzam otra lamatas, taču biju diezgan tuvu viņa viltīgo lamatu aizciršanās brīdī klāt. Gājiens, kas 98% gadījumu izvirza vadībā par 1 kauliņu, vai paliek ničš ar pretinieka kauliņu neizdevīgā pozicijā, būtu novedis mani tiešā ceļā uz zaudējumu. Viltīgais gājiens pamanīts un neitralizēts. Sīva cīņa tupinās līdz beigām, piekopu 1:1 zaudēju kauliņu metodi(atdodu, un nokauju atpakaļ) ar to arī laikam jaucu viņa stratēģijas plānus un beigās uzvarēju ar stratēģiski izdevīgākās pozīcijās novietotiem kauliņiem.
Sirsniņa sitās, likme pietiekoši nopietna, centos saglabāt vēsu izskatu, pieredze vai veiksme vienalga. Spēli ar laiku aizmirsīs, rezultāts paliks.
