Es arī atcerējos, ka es bērnībā bieži mēdzu šļukt lejā pa trepēm uz dibena. Mazo bērnu prieki, privātmājās. Es tak nebiju tāds vienīgais kam tas patika ne.....?
Cik labi jūs pazīstat sevi?
Tik tikko tenterēju augšā pa pakāpieniem uz otro stāvu, lai tiktu uz savu istabu un bija pilnīgi tumšs. Tas tādēļ ka koridora lampai kas noticis un viņa vairs nedeg. Kāpjot augšā uzmanīgi liku kājas taustot, kur ir un cik vēl pakāpienu ir. Un tad man iešāvās prātā jautājums. Kādēļ es nezinu cik pakāpienu vēl ir. Es katru dienu pa šīm trepēm nostaigāju, kā minimums 2 reizes. Kad palieku mājās tad visas 20 reizes. Un tā dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas, gadiem ilgi. Un tomēr man vēl joprojām nav ne jausmas cik pakāpienu ir uz manām trepēm. Prātā arī pie reizes iešaujas citāts no Artūra Konana Doila grāmatas, par Šerlohu Holmsu, kur viņš izteica tieši šos pašus vārdus Doktoram Vatsonam. Un es domāju, ka tā tas nav tikai ar pakāpieniem. Tā droši vien ir ar neskaitāmām lietām man apkārt, mana paša mājā. No rītdienas apņemos izskaitīt un iegaumēt visus mājas pakāpienus, lai nākamreiz, kad steberēšu pa trepēm augšā meistarīgi žonglējot vienā rokā karstmaizītes, bet otrā rokā lielo krūzi ar tēju, sajauktu ar pienu, man nerastos problēmas ar kāpšanu un nebūtu nemaz jācenšas ieslēgt gaismu.
