Tik bieži esmu braucis garām un man nebija ne jausmas kam tas piemineklis tur stāv. Šodien mājupceļā piestāju un pabiju tur kādu brīdi. Izrādās, ka piemineklis ir karā kritušajiem karavīriem un tā lielā statuja ir sieviete kura savās rokās tur mūžīgi liesmojošo uguni. (man agrāk likās, ka viņa tur akmeni vai kādu klints bluķi.)
Pāris gadus pēc pieminekļa uzstādīšanas tur iemitinājusies arī stārķu famīlija. Tomēr tas nav viss ar ko vieta ir "slavena" Tur pat aiz muguras kā izradās ir atradusies arī muiža, kādam vācu muižniekam, tikai šis esot bijis ļoti jauks pret latviešiem. Sarakstījis grāmatu par tiem, vienmēr uzslavējis uzcītību un savus strādniekus vienmēr dāsni atalgojis.
Tas, kas man vislabāk palicis prātā ir , ka šim muižniekam bijis dīķitis, tur pat aiz muguras, kuram pa vidu bijusi sala. (Tas jau ir foši), bet lai būtu vēl labāk uz šīs saliņas pa vidu viņam esot bijušas divas pieradinātas stirnas.
Tagad protams vairs nav ne saliņas, ne muižas, ap dīķīti jau ir sabūvētas privātmājas un pēdējie muižas palikušie liecinieki ir tikai vecie stādītie koki.
Tomēr, ja kaut kas beidzās, kaut kam jaunam ir jāsākas. Šī gada TO DO listā tiks ierakstīti un aizpildīti mani mazie ceļojumiem pa tuvāko un tālāko apkārtni ap Egļupi.
