Laiki mainās. Vismaz uz īsu brīdi. Ja agrāk, kad jūtos Lieliski, es neko nerakstīju, bet kad bija garlaicīgi vai ne pārāk tad rakstīju daudz, tad šobrīd lietas mainās. Es sāku rakstīt arī tad, kad man iet Lieliski. Rakstīšana vispār ir kļuvusi par daļu no manis.
Un ne rakstīšana vien, arī lasīšana. Es tak agrāk vispār grāmatām nepieskāros, bet tagad man ir tik garš grāmatu saraksts, ko vēlos izlasīt, ka man vajadzētu kādu gadu, lai to paveiktu. Un skaits visu laiku pieaug. Un tā man radās jautājums. Kā kāds, kurš vispār nelasa grāmatas pārtop par grāmatu tārpu? Atbilde ir vienkārša. Neviens nepārtop. Lieta tāda, ka visi domāja nepareizi. Man jau bērnībā patika lasīt grāmatas. Tikai āķis slēpās tajā, ka biju ļoti izvēlīgs. Man nepietika ar to, ka vecāki saka ka šī ir laba grāmata. Laba kam? Jums, māsai, kaimiņam citiem bērniem? Noteikti grāmatas ir arī labas...vairumam citu cilvēku, bet mani tās vienkārši neinteresēja. Turpretim komiskus, atlantus, grāmatas par dzīvniekiem, enciklopēdijas es dievināju. Āķis bija tajā, ka pirmkārt, tās īsti nav grāmatas ar galvenajiem varoņiem un plotu, tās bija un ir salīdzinoši dārgas, un nebija diez ko mums pieejamas.
Tātad visi ir domājuši nepareizi. Es jau bērnībā biju grāmatu tārps, tikai ļoti izvēlīgs. Mani šobrīd neinteresē grāmatas ar galvenajiem varoņiem un spraigiem sižetiem. Man tās ir diezgan vienaldzīgas un garlaicīgas. Es dodu priekšroku uzziņu literatūrai. Grāmatām, no kurām var iemācīties ko jaunu. Virzieni un nozares man gadu laikā ir mainījušās tā pat kā intereses, kas ir pilnībā normāli, taču vēlme iemācīties vai uzzināt ko jaunu ir saglabājusies.
Iespējams, ka jo vairāk es lasu jo lielāka ir mana vēlme rakstīt pašam. Bet varbūt ir otrādi. Jo vairāk rakstu, jo lielāka ir mana vēlme lasīt arī ko citu.
