Ir jauki sēdēt savā istabā, vēlā pēcpusdienā, ārā tik tiko nolijis lietus un vakara saule spīd iekšā pa manu mazo istabas logu un atspīd pret mani sēžam dīvānā. Un es atcerējos, man tak dikti patīk sarkanā krāsa. Mans sarkanais krekls, manas sarkanās saules brilles, mana sarkanā tintes pildspalva un mana sarkanā istabas siena. Man agrāk likās, ka man ir divas mīļākās krāsas(gandrīz gots sanāk). Sarkanā un melnā, bet tagad man tomēr vairāk liekās, ka melnā man patīk tikai tādēļ, ka tā Lieliski spēj atainot melno krāsu. Izcelt to starp citām.
Nezinu kā es nonācu pie savas mīļākās krāsas aprakstīšanas, jo noskaņojums bija rakstīt par kaut ko vairāk.......citu. Problēma tāda, ka šoreiz es sāku rakstīt pats nemaz nenojaušot par ko būs šis stāsts. Tā mēdz gadīties, tas ir normāls agregātstāvoklis man. Patīsim kadrus atpakaļ līdz tai vietai, kur man radās šī sajūta.
Pāris dienas atpakaļ ilze, man ieteica noskatīties pāris filmas un viena no tām bija "The Perks of Being a Wallflower" Sākotnēji es to izlasīju kā warewoulf, un man likās nenormāli labi, bet tad izlasīju rūpīgāk un atliku šo filmu nost uz pāris dienām. Un šodien es to beidzot noskatījos. Tā iekrīt manis izveidotajā kategorijā, kuras noskatoties cilvēks vismaz uz pavisam īsu brīdi aizdomājas un izmainās.
Beigu beigās vis tiek piemirst un mēs atkal esam tādi paši vecie labie špicbuki, kādi bijām pirms filmas noskatīšanās, tomēr uz mirkli lietas mainās. Un arī tas ir labi. Es gan īsti nesaprotu, ko šī filma mainīja manī, nu man sakārojās uzrakstīt kādu rakstu, tas mostly arī ir viss, bet arī tas ir labi, jo šī diena paies, un es to piemirsīšu.
Noskatieties filmu, varbūt arī jums patiks.
Un tagad laiks uzspēlēt curvefever.com iečekojiet. Mini atkarībiņa.
