Šis vello brauciens izcēlās ar debešķīgu sākuma posmu. Aptuveni 5-7 km bija asfaltēts ceļš, pa kuru reti brauca automašīnas bet kurpš vislaik veda lejup. Burtiski vislaik.
Tomer ne jau tapēc es dodos vello braucienos. Asfalts nav mans vilinājum, tieši pretēji, no tā ir jāizvairās. Un tā mēs arī darījām dodoties iekšā mežos, pa vecām labām takām. Kādas bija atšķirības ar iepriekšējo vello braucienu? Lielas. Daudz stāvāki kāpumi un kritumi. Neparasti skati pa ceļam. Un izaicinošas vietas ko pārvarēt. Man kā cilvēkam kurš brauca šortos bija ļoti jautri braukt pa taciņu kuras platums bija aptuveni 2 riteņa riepas biezumā, toties nātres gar malām dažviet stiepās līdz padusēm.
Bet nekas traks. Veikli izvairījos un rezultātā tikai pāris reizes iedzēla.
Šis bija pirmais vērā ņemamais piedzīvojums.
Taka nekas cits neatlika kā vien vilkt apavus nost un forsēt upi nedaudz tālāk pa kreisi ar riteni uz pleca. Ūdens bija slapšs kā parasti. Vēlāk vēlreiz nācās forsēt upi, šāda paša iemesla dēļ, tomēr tā bija daudz mazāka.
Pusceļā mums vienkārši bija jāiekur ugunskurs un jāuzcep cesiņas, kā arī jāiztukšo pāri palikušie aliņi.
Pa vidu distancei pāri Gaujai tika vilkta kaut kādas caurules, kuras bišk saputroja galvu maršruta meklēšanā.
Vēl satikām aitu baru, pāris kazas un vienu govi.
Un šis bija iespējams viens no stāvākajiem kāpumiem kurš gadijās pa ceļam. Nesaprotu ka'ko tādu var vispār ielikt vello maršrutā.
Ko tālāk? ....Vello trip Nr.3 ????
